Olingi
Olingi, olingu ģints (Bassaricyon) ir viena no jenotu dzimtas (Procyonidae) ģintīm, kas apvieno četras sugas. Sastopamas Centrālamerikas un Dienvidamerikas tropu lietus mežos, sākot ar Nikaragvu ziemeļos un beidzot ar Peru dienvidos līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa.[1] Olingi ir nakts dzīvnieki un to mājvieta ir koku lapotne.
| Olingi Bassaricyon (Allen, 1876) | |
|---|---|
 Ziemeļu olings (Bassaricyon gabbii) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Sermuļu virsdzimta (Musteloidea) |
| Dzimta | Jenotu dzimta (Procyonidae) |
| Ģints | Olingi (Bassaricyon) |
 Olingi Vikikrātuvē | |
2013. gadā olingu ģints tika papildināta ar vēl vienu sugu — mazo olingu (Bassaricyon neblina), kuru 2006. gadā atklāja Andu kalnu mežos ASV zinātnieki.[2] Kopumā olingi ir ļoti reti zoodārzu iemītnieki un tos bieži jauc ar kinkažu.[3]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu
Ārēji olingi ir ļoti līdzīgi kinkažu, to galvenā atšķirība ir aste; kinkažu astei ir tveršanas funkcija, bet olingu astei ir tikai līdzsvara funkcija. Olingiem ir slaidāki purni un zem astes tiem ir smaržu sekrēta dziedzeri. Tie ir maza auguma dzīvnieki, to aste ir garāka par ķermeni. Galvas forma saplacināta, ausis nelielas, noapaļotas un plati novietotas. Abi dzimumi ir apmēram vienādā augumā.[4] Kažoka krāsa visiem ir brūna vai pelēkbrūna, dažām sugām uz astes var nojaust gredzenveida krāsojumu, citām aste ir vienā krāsā ar pārējo ķermeni. Pavēdere un pakakle gaišāka kā pārējais ķermenis.
Lielākais ģintī ir ziemeļu olings, kura ķermeņa garums ir 35—47 cm, astes garums 40—52 cm, svars 1,13—1,58 kg.[1] Mazākais ir mazais olings (Bassaricyon neblina). Tā ķermeņa garums ir apmēram 35,5 cm, astes garums 33,5—42,5 cm, svars apmēram 900 g.[5]
Barība
labot šo sadaļuLai arī olingi ir visēdāji, pamatā tie barojas ar augļiem, nektāru un ziediem. Reizēm tie barojas arī ar kukaiņiem un citiem maziem dzīvniekiem. Zoodārzos ir novērots, ka olingi gaļu patērē daudz vairāk kā kinkažu.[4]
Olingi un līdzīgās sugas
labot šo sadaļuPēdējo gadu ģenētiskie pētījumi liecina, ka olingu tuvākie radinieki ir koati,[6] lai gan šobrīd katrs ir klasificēts atšķirīgā apakšdzimtā. Olingi šobrīd ir iedalīti kinkažuveidīgo (Potosinae) apakšdzimtā, bet koati jenotveidīgo (Procyoninae) apakšdzimtā. Olingus ļoti bieži jauc ar kinkažu. Tos visvieglāk var atšķirt pēc astes, jo kinkažu atšķirībā no olingien ir tvērējaste. Lielā ārējā līdzība olingiem ar kinkažu ir piemērs paralēlai evolūcijai, kad apstākļi atšķirīgām sugām rada ne tikai kopīgas īpašības, bet arī līdzīgu ķermeņa uzbūvi.
Sistemātikas izmaiņas
labot šo sadaļuStarp sistemātiķiem nav vienprātības par olingu ģints iedalījumu. Daži sistemātiķi izdala piecas atsevišķas sugas: Bassaricyon alleni, Bassaricyon beddardi, Bassaricyon pauli, Bassaricyon lasius un Bassaricyon gabbii. Toties citi izdala tikai divas sugas: Bassaricyon alleni un Bassaricyon gabbii. Trešā grupa pieņem, ka ir tikai viena olingu suga.[7] Vēl pavisam nesenā pagātnē pētīta bija tikai viena olingu suga — kuplastes olings. Andu kalnos Ekvadorā 2006. gadā tika atklāta jauna olingu suga — mazais olings, kura 2013. gadā iekļauta olingu sistemātikā.
Apkopojot dažādus izpētes datus (anatomijas, morfometrikas, molekulāros un DNS), zinātnieki 2013. gadā nonākuši pie secinājuma, ka olingu ģintī būtu jābūt četrām sugām. Sekojošā sistemātika atspoguļo šo iedalījumu.[1]
Sistemātika
labot šo sadaļu
- Olingu ģints (Bassaricyon)
- Austrumu ielejas olings (Bassaricyon alleni)
- Mazais olings (Bassaricyon neblina)
- Rietumu ielejas olings (Bassaricyon medius)
- Ziemeļu olings (Bassaricyon gabbii)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 Helgen, K. M.; Pinto, M.; Kays, R.; Helgen, L.; Tsuchiya, M.; Quinn, A.; Wilson, D.; Maldonado, J. (2013-08-15). "Taxonomic revision of the olingos (Bassaricyon), with description of a new species, the Olinguito". ZooKeys 324: 1–83. doi:10.3897/zookeys.324.5827
- ↑ «For the First Time in 35 Years, A New Carnivorous Mammal Species is Discovered in the Americas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 9. janvārī. Skatīts: 2013. gada 26. augustā.
- ↑ Handbook of the Mammals of the World (2009). ISBN 978-84-96553-49-1
- ↑ 4,0 4,1 «ADW: Bassaricyon gabbii: Information». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 5. martā.
- ↑ Olinguito: New Species of Mammal Found in Colombia, Ecuador
- ↑ Olingu ģenētiskie pētījumi[novecojusi saite]
- ↑ «IUCN: Bassaricyon gabbii». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 2. decembrī. Skatīts: 2014. gada 2. decembrī.