Oto II Otons

Oto II (vācu: Otto II; 955. — 983. gada 7. decembris), Svētās Romas impērijas imperators no 973. līdz 983. gadam. Imperatora Oto I jaunākais dēls, Otonu dinastijas pārstāvis. Oto I un Itālijas karalienes Adelaides vienīgais izdzīvojušais dēls.

Par jaunā prinča skolotāju Oto I iecēla savu ārlaulības dēlu, Maincas arhibīskapu Vilhelmu. Lai nodrošinātu nepilngadīgā dēla mantojuma tiesības, pirms došanās karagājienā uz Itāliju, kas beidzās ar viņa kronēšanu Romā par imperatoru, Oto I 961. gadā panāca dēla ievēlēšanu par Vācijas Karalistes līdzvaldnieku. Lai uzlabotu attiecības ar Bizantijas impēriju, kuras valdnieks iebilda pret Oto I kronēšanu par imperatoru (uzskatot sevi par vienīgo likumīgo Romas imperatoru), Oto I uzsāka sarunas par sava dēla precībām ar Bizantijas princesi. Lai laulības būtu līdzvērtīgas, 967. gada 25. decembrī Oto II Romā tika kronēts par tēva līdzimperatoru. 972. gadā laulību sarunas beidzot noslēdzās un Oto apprecēja Bizantijas imperatora māsasmeitu, 12 gadus veco princesi Teofanu.

Pirmais varas posms

Pēc tēva nāves 973. gada 7. maijā, 18 gadus vecais Oto kļuva par imperatoru, taču jau drīz tam nācās saskarties ar sava brālēna, Bavārijas hercoga Heinriha II ambīcijām. 955. gadā bija miris Oto I brālis, Bavārijas hercogs Heinrihs. Hercogistē valdīja viņa atraitne Judīte, kas savu dēlu bija izprecinājusi Burgundijas karaļa meitai, bet savu meitu izprecinājusi Švābijas hercogam Hermanim. Pēc Švābijas hercoga nāves Oto II Švābiju uzticēja savam radiniekam, ko Heinrihs II uzskatīja par savas dzimtas mantojuma tiesību pārkāpumu. Heinriha II dumpi atbalstīja Bohēmijas hercogs Boļeslavs un Polijas Meško I Pjasts. Dumpis beidzās tikai 976. gadā, kad Oto armija piespieda Henriju bēgt uz Bohēmiju. Lai samazinātu Bavārijas hercogistes varu, Oto no tās atšķēla Karintijas hercogisti un Veronas markgrāfisti.^[1]

974. gadā Dānijas un Norvēģijas karalis Haralds Zilzobis, kas iepriekš bija impērijas vasalis, sacēlās pret Oto II. Pēc sākotnējās sakāves impērijas armija uzvarēja dāņus un Oto II pasludināja Dānijas aneksiju, padzenot Haraldu uz Norvēģiju.

Nestabila situācija valdīja arī Romā, kur 974. gadā pāvestu Benediktu VI nogalināja Romas augstmaņu un antipāvesta Bonifācija VII atbalstītāji.

Senais konflikts ar Franciju par Lotaringu 978. gadā noveda pie franču karaļa Lotāra iebrukuma impērijā un galvaspilsētas Āhenes ieņemšanas. Uzbrukums nāca kā pārsteigums Oto II, kam nācās bēgt no pilsētas. Jau trīs dienas vēlāk Lotāra armija Āheni pameta. Atriebjoties Oto iebruka Francijā un dažas nedēļas aplenca Parīzi, savu militāro nometni izvietojot Monmartrā, līdz 978. gada 30. novembrī bija spiests neveiksmīgo aplenkumu pārtraukt un atgriezties Vācijā. Karalis Lotārs, kura troni apdraudēja brālēns Hugo Kapets, lūdza Oto piedošanu un atteicās no tiesībām uz Lotaringu.^[1]

Pēc Francijas, sekojs veiksmīgs Oto II karagājiens pret Polijas Meško I.

Konflikti starp Oto māti Adelaidi un sievu Teofanu 978. gadā noveda pie Adelaides izraidīšanu uz Burgundijas Karalisti, kurā valdīja viņas brālis. 980. gadā Teofanu dzemdēja troņmantinieku, nākamo imperatoru Oto III.

Itālijā

Itālija ap 1000. gadu

Nestabilā situācija Romā 979. gadā lika pāvestam Benediktam VII aicināt Oto pēc militāras palīdzības. Imperators, kas veiksmīgi bija nodrošinājis savas dienvidu, ziemeļu un austrumu robežas, sāka domāt par Itālijas pussalas dienvidu iekarošanu. 980. gada oktobrī Oto ar pavadoņiem ieradās Itālijā. 981. gada 9. februārī viņš sasniedza Romu un atjaunoja pāvesta varu pilsētā. Romā ķeizars ar galmu nosvinēja Lieldienas, viņam pievienojās māte Adelaide, Burgundijas karalis Konrāds un Francijas hercogs Hugo Kapets ar augstmaņiem.

Oto II mēģināja savai varai pakļaut visu Itālijas pussalu, kuras dienvidu zemes piederēja langobardiem un Bizantijai, kā arī nesen Sicīliju iekarojušajiem musulmaņiem. Viņa nodomus atbalstīja Teofanu, kas vēlējās pārņemt kontroli pār Bizantijas zemēm pēc tam, kad viņas radinieku bija nogalinājis konkurējošas dinastijas pārstāvis. Pēc sākotnējiem panākumiem Oto II 982. gadā Itālijas dienvidos cieta pilnīgu sakāvi neveiksmīgā Stilo kaujā pret musulmaņu armiju. Kaujā krita imperatoram lojālie langobardu augstmaņi, un bizantieši izmantoja iespēju atjaunot savu ietekmi reģionā. Daudzu līdzgaitnieku nāve kaujā lika Oto II augstos amatos iecelt agrāk nežēlastībā kritušos dumpīgos augstmaņus. Ziņas par imperatora sakāvi izraisīja problēmas impērijas Baltijas jūras piekrastes zemēs, kur sākās slāvu sacelšanās, un impērija slāvu zemes zaudēja uz gandrīz 200 gadiem.

Karagājieni dienvidos

Sīkākai informācijai skatīt Stilo kauja.

Bizantijas teritorija,1025

Reaģējot uz Oto I impērijas teritoriālajām ambīcijām Itālijas pussalā, Bizantijas impērija reorganizēja savu teritoriju pārvaldi, izveidojot Itālijas katepanātu, kura pakļautībā bija arī Kalabrijas stratēgs. Sākoties Sicīlijas emīra Abulkasima reidiem, Bizantijai izdevās īslaicīgi iekarot Mesīnu, taču impērijas galvenos spēkus piesaistīja karš ar Fatimīdu kalifātu un iekšējām cīņām par imperatora troni.^[2]

Apūlija, Kalabrija un Neapole joprojām atradās Bizantijas impērijas pakļautībā. Kapuja, Benevento, Spoleto, Salerno un citas teritorijas atradās imperatora vasaļa, hercoga Pandulfa kontrolē. Visus Itālijas dienvidus apdraudēja musulmaņu ekspansija Vidusjūrā. 964. gadā tie padzina bizantiešus no Sicīlijas un sāka uzbrukumus Itālijas pussalai. Uzzinot par Oto II plānoto karagājienu, bizantieši, kas baidījās, ka Oto varētu izlemt iekarot arī viņu teritorijas, brīdināja neiebrukt Bizantijas zemēs. Oto šo brīdinājumu ignorēja un iebruka Apūlijā. Vēl pirms karagājiena sākuma bija miris hercogs Pandulfs, un viņa zemes sadalīja mantinieki. Situācija šeit kļuva nestabila.^[1] Mirstot Pandulfam, viņa valsti sadalīja dēli. Landulfs IV mantoja Kapuju-Benevento, kamēr tēva vārdā nosauktais Pandulfs mantoja Salerno. Benevento iedzīvotāji bija neapmierināti ar kapujiešu varu un sadumpojās, padzenot Landulfu IV. Sadumpojās arī Salerno, padzenot Pandulfu un par valdnieku uzaicinot Bizantijai uzticīgo Amalfi hercogu Manso III. Oto II atzina Kapujas un Benevento sadalīšanos, bet Salerno pakļaušanos viņam izdevās panākt tikai atļaujot Manso III saglabāt varu. Ar papildspēkiem no Vācijas 982. gadā imperators atkal iebruka Apūlijā. Bari un Taranto izdevās ieņemt ar grūtībām. Šajā brīdī ienāca ziņas par reģionā iebrukušajiem musulmaņu spēkiem.^[2]

982. gada maijā imperators ar karaspēku caur Salerno devās uz Kalabriju. Pirmajā kaujā musulmaņi tika sakauti un bēga, taču dodoties tālāk, Oto armija jūras piekrastē tika aplenkta un sakauta. Oto pats izglābās un netālu esoša bizantiešu kuģa. Uzzinot par smago sakāvi, impērijas ziemeļos sadumpojās dāņi un slāvu vendi, bet Milānā iedzīvotāji padzina arhibīskapu. Vendu sacelšanās rezultātā tika izpostītas Brandenburgas un Magdeburgas arhibīskapijas, tika zaudēta daļa pierobežas teritoriju.

Attiecības ar Venēciju

Venēcijas Republikā par varu cīnījās Svētās Romas impērijas un Bizantijas impērijas piekritēji. Pēc divu tirdzniecības embargo ieviešanas Oto 983. gadā izdevās panākt Venēcijas pakļaušanos, taču viņa nāves dēļ Venēcijas iekļaušana impērijā nenotika.

Pēc neveiksmes dienvidos, Oto II pievērsās Venēcijas Republikas pakļaušanai. Savas izdevīgās atrašanās vietas dēļ pasargāta no uzbrucēju reidiem, tā bija kļuvusi par galveno tirdzniecības starpnieku starp Bizantiju un Rietumiem. Iekšpolitiski Venēciju postīja konflikts par vēlēto dodžu varu, kuri vēlējās izveidot mantojamu dinastisko varu. Valdošā elite bija sašķēlusies divās frakcijās. 976. gadā nogalinātais dodžs Pjetro IV Kandiano bija precējies ar Toskānas Gualdradu, imperatores Adelaides tuvu radinieci. Dodžam Tribuno Memmo 983. gada jūnijā izdevās izlīgt ar Oto II. Imperators atjaunoja pilsētai piešķirtās privilēģijas, kamēr tā atzina viņa virsvaru. Iekšējais konflikts starp Kaloprini un Morosini dzimtām noveda pie Stefana Kaloprini bēgšanas no Venēcijas uz Veronu pie imperatora, apsolot tam pilnīgu pilsētas pakļaušanos, ja vien viņš iegūs dodža krēslu. Oto II izmantoja šo iespēju, izvēršot Venēcijas blokādi no sauszemes, taču šī kampaņa beidzās līdz ar imperatora nāvi 7. decembrī.^[2]

Mantinieka ievēlēšana

Vācu zemju augstmaņi, šķērsojot Alpus, 983. gada pavasarī ieradās uz impērijas augstmaņu sapulci Veronā. Šeit vācu un itāļu augstmaņi kopīgi ievēlēja Oto II trīs gadus veco dēlu Oto III par karali, nodrošinot dinastijas turpināšanos.^[1] Oto II sāka gatavoties jaunam karagājienam pret musulmaņiem, taču saslima un 983. gada 7. decembrī mira 28 gadu vecumā. Oto II mira Lukā no malārijas un tika apglabāts Romas Svētā Pētera bazilikā. Troni mantoja trīs gadus vecais dēls Oto III, par kura reģenti līdz nāvei 991. gadā kļuva māte Teofanu, bet pēc tam — vecāmāte Adelaide.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 A History of Germany in the Middle Ages, Volume 1
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 The Cambridge Medieval History volumes 1-5

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Oto II Otons.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)

[books.google.lt-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 A History of Germany in the Middle Ages, Volume 1

[ReferenceA-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 The Cambridge Medieval History volumes 1-5

[1]

[2]