Pelēkā pīle
Pelēkā pīle (Anas strepera) ir vidēja auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kas pieder meža pīļu ģintij (Anas). Tās tuvākie radinieki ir līkais krīklis (Anas falcata) un baltvēderu grupa (baltvēderis (Anas penelope) un Amerikas baltvēderis (Anas americana)).
| Pelēkā pīle Anas strepera (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
 Mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Ģints | Meža pīles (Anas) |
| Suga | Pelēkā pīle (Anas strepera) |
 Pelēkā pīle Vikikrātuvē | |
Tai ir ļoti plašs izplatības areāls ziemeļu puslodes Palearktikas un Nearktikas reģionos. Pelēkā pīle ir izteikts gājputns, kas ligzdo Eirāzijas ziemeļu daļā un Ziemeļamerikas ziemeļu un centrālajā daļā, bet ziemo izplatības areāla dienvidos.[1] Eiropā pelēkā pīle izplatīta diezgan fragmentāri, tā vairāk sastopama Austrumeiropā un tālāk uz austrumiem līdz Ķīnas ziemeļiem un Japānai. Skandināvijā un Somijā pelēko pīli var novērot tikai pašos dienvidos. Vietām tā sastopama arī Vidusjūras reģionā. Eiropas populācijas ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, kā arī ap Melno un Kaspijas jūru, nelielā skaitā Āfrikā.[2] Latvijā pelēkā pīle gan ligzdo, gan caurceļo, bet ligzdojošo pāru populācija ir neliela, apmēram 100—300 pāru. Latvijas teritorijā tā ziemo ļoti reti, janvārī līdz 2010. gadam bijuši tikai 4 novērojumi.[2]
Izskats
labot šo sadaļu
Pelēkā pīle ir vidēja auguma putns, tikai nedaudz mazāka par meža pīli. Tās ķermeņa garums ir 46—56 cm, spārnu izplētums 78—90 cm.[3] Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Tēviņa vidējais svars ir 990 g, mātītes 850 g.[4]
Dabā no attāluma pelēko pīli var viegi sajaukt ar citām pīļu sugām. Tā ir vidēji liela un bez izteiktām, košām pazīmēm. Riesta laikā tēviņam ir sudrabaini pelēks apspalvojums ar sīkiem baltiem raibumiem. Galva ir brūna, aste melna, spārni ir gaiši sarkanbrūni ar košu ķieģeļkrāsas laukumu un baltu spoguli. Tēviņi pēc riesta tērpa nomaiņas kļūst līdzīgi mātītēm, tomēr saglabājas tiem raksturīgais spārnu apspalvojums. Savukārt mātītes ir ļoti līdzīgas meža pīlēm. To apspalvojums ir brūngani pelēks ar raibumiem. Uz galvas un kakla raibumi ir sīkāki, līdzīgi tēviņa apspalvojumam. Mātītes knābis ir gaišāks nekā tēviņam, un tas ir oranžbrūns. Visdrošākā atpazīšanas pazīme abiem dzimumiem ir baltās un melnās sekundārās spārnu spalvas un baltais vēders, bet šīs pazīmes var labi saskatīt tikai lidojumā. Arī jaunie putni izskatās līdzīgi mātītēm. Pēc pārošanās tēviņi samērā drīz maina apspalvojumu, bet mātītes nedaudz vēlāk.[5]
Uzvedība un biotopi
labot šo sadaļuPelēkās pīles mājo atklātās vietās dažādu ūdenstilpju (gan saldūdens, gan iesāļūdens) piekrastēs.[5] Tie var būt nelieli ezeri, dīķi vai mitri purvi. Kopumā pelēkā pīle izvairās no ūdenstilpēm, kas robežojas ar mežu vai pārāk biezi aizaugušiem krastiem.[5] Ziemas periodā tās apmetas piejūras ezeros ar bagātīgu veģetāciju.
Pelēkā pīle ir ļoti klusa, izņemot riesta laiku. Atšķirībā no citām pīļu sugām pelēkā pīle nav tik sabiedriska un arī pēc mazuļu izaudzināšanas neveido lielus barus, pulcējoties nelielās grupās. Tomēr, sākoties migrācijai, veido barus, kuros var būt līdz 10 000 putniem. Lielais bars sastāv no vairākiem atsevišķiem "maziem" bariņiem, kuros ir līdz 100 putniem.[5] Atsevišķās grupas vienā punktā ierodas ar dažu stundu atšķirību. Ligzdošanas laikā pelēkā pīle ir aktīva dienas laikā, bet migrācijas lidojumi notiek naktī. Pastāv viedoklis, ka tās lido naktī, lai izvairītos no plēsējiem un lai taupītu enerģiju, lidojot vēsākā temperatūrā.[5] Latvijas pelēkās pīles pārziemo Eiropas rietumu piekrastē, iespējams arī Ziemeļāfrikā.[6]
Ienaidnieki
labot šo sadaļu
Pelēko pīli medī daudzi plēsīgie dzīvnieki. Tā ir iecienīts medījums arī cilvēkiem. Pelēkās pīles galvenie ienaidnieki ir lapsas, jenotsuņi, koijoti, āpši, zebiekstes, ūdeles, vanagi un kraukļi.[5]
Barība
labot šo sadaļuPelēkā pīle galvenokārt barojas ar ūdensaugiem, ūdens kukaiņiem un augu sēklām. Tā izvēlas augus, kas aug tuvu ūdens virsmai, kurus aizsniedz barojoties no ūdens virsmas vai pabāžot galvu zem ūdens. Krastā pīles barojas ar augu sēklām. Mežmalās ir novērots, ka tās uzlasa ozolzīles. Tomēr to galvenā barība ir ūdensaugi, piemēram, glīvenes (Potamogeton), najādas (Najas) un daudzlapes (Myriophyllum). Vairošanās sezonas laikā pelēkās pīles, īpaši mātītes pirms olu dēšanas, barojas ar kukaiņiem, vēžveidīgajiem, abiniekiem, gliemjiem un zivīm.[5] Mazuļi pirmajās nedēļās barojas tikai ar kukaiņiem.
Ligzdošana
labot šo sadaļuPelēkās pīles veido monogāmus pārus, kas izveidojas jau vēlā rudenī. Jaunie putni pāri izveido ziemā, lai gan vēla perējuma pelēkās pīles nākamo vasaru parasti ir vientuļnieces un pārojas tikai aiznākamajā sezonā. Pāra attiecības ir noturīgas uz vienu vairošanās sezonu un katru gadu pāris veidojas no jauna.[5] Ligzdo uz zemes zālaugiem klātās ezera salās vai retāk — peldošā slīkšņā kaiju kolonijā.[6] Pārim kopīgi lidojot gar krasta līniju, mātīte izvēlas ligzdošanas vietu, parasti tā ir dzimtās ligzdas tuvumā. Kad vieta noskatīta, pāris būvē ligzdu. Kamēr mātīte piemeklē piemērotus materiālus, zemē izkašā seklu iedobi un sakrauj ligzdu, tikmēr tēviņš to apsargā un uzmanīgi vēro apkārtni. Nobeigumā ligzda tiek bagātīgi izklāta ar sausām lapām, zāli, smalkiem zariņiem un dūnām, kuras mātīte izrauj sev no krūtīm.[5]
Dējumā ir 7—13 krēmkrāsas olas. Kad dējums ir pilns un sākas perēšana, lielākā daļa tēviņu pamet mātīti, lai dotos uz drošāku vietu, kur tas nomaina riesta apspalvojumu. Šajā laikā tēviņš nevar lidot un ir viegls medījums plēsējiem. Perēšana ilgst apmēram 26 dienas. Līdzko mazuļi ir izšķīlušies, tie sāk sekot mātei un paši baroties. Māte par mazuļiem rūpējas apmēram 10 nedēļas, pēc tam tie tiek atstāti vieni paši.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «IUCN: Anas strepera». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 11. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 29. jūlijā.
- ↑ 2,0 2,1 «Ornitofaunistika: Pelēkā pīle Anas strepera». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 8. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 29. jūlijā.
- ↑ Floyd, T. (2008). Smithsonian Field Guide to the Birds of North America. New York: HarperCollins.
- ↑ Madge, Steve; Burn, Hilary (1988). Wildfowl: An Identification Guide to the Ducks, Geese and Swans of the World. Christopher Helm. pp. 200–202. ISBN 0-7470-2201-1.
- ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 ADW: Anas strepera
- ↑ 6,0 6,1 Latvijas ūdeņu putni. Rīga: LOB, 1999. 72. lpp. ISBN 9984-9180-4-1
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pelēkā pīle |