Peldkostīms

Peldkostīms jeb peldtērps^[1] ir speciāls apģērbs peldēšanai un atpūtai pie ūdens.

Vēsture

Pirms peldkostīma laiki

Senajos laikos, viduslaikos, renesanses laikā peldkostīms kā tāds nepastāvēja. Tajos laikos ļaudis peldējās vai nu kaili, vai apakšveļā, kas nebija speciāli piemērota peldēm.

Uz Pompeju freskām un dažās Romas impērijas vietās ir attēlotas sievietes kostīmos, kas atgādina mūsdienu bikini, tomēr vēlāk šāds ģērbšanās veids tika aizmirsts.

Antīkas kailo ķermeņu apbrīnas vietā nāca neiecietība un grēcīgās miesas apzīmējums, lai arī peldes joprojām bija ļaužu iecienīta izklaide.

Luija XIV laikā dāmas un kavalieri peldējās apakšveļā, kas spāņos izraisīja pamatīgu sašutumu, jo Spānijā pat sievietes kājas mazāko daļiņu ieraudzīt bija nepieļaujami, kur nu vēl ieraudzīt sievieti izmirkušā baltā kreklā.

18. gadsimtā šī tendence saglabājās. Aristokrātijas pārstāvji peldēties gāja savās parūkās, aubēs un kreklos. Arī mājās, vannas procedūras viņi veica apakšveļā.

Peldkostīma pirmsākumi

Sieviešu peldkostīms (1858)

Pirmais īpaši peldēšanai paredzēts apģērbs sāka parādīties 18. gadsimta beigās, atbalstot Žana Žaka Ruso idejas, kas aicināja būt dabīgiem un tuvākiem dabai.

Anglijā Viktorijas laikmetā laika tika pelta vīriešu un sieviešu kopīga peldēšanās pat peldkostīmos. Problēmas atrisināšanai tika izgudroti peldu rati, kas aizsedza peldētāju no svešām acīm.

Francijā uzskati bija daudz brīvāki. Tur vīriešiem izveidoja speciālu strīpainu, pieguļošu peldēšanās kostīmu.

20. gadsimta sākumā peldkostīmi kļuva vienkāršāki, pieejamāki un īsāki. No peldkostīmiem pazuda volāni, pilnībā izzuda peldēšanas zeķubikses un citi "tikumības saglabāšanas" atribūti.

Peldkostīma triumfa laiki

1920. gados modē nāca iedegums, bet sports un izklaide kļuva par obligātu cilvēka personības attīstības nosacījumu. Tuklas formas un bālumu sāka uzskatīt par slimību pazīmēm, bet pievilcību ieguva trenēts ķermenis. Peldkostīmi ieguva mūsdienām līdzīgas formas.

Līdz pat 20. gadsimta vidum peldkostīms sedza lielāko ķermeņa daļu.

Kopēja uzskatu liberalizācija pēckara gados padarīja peldkostīmu daudz brīvāku un atsegtāku. 20. gadsimta otrajā pusē pamazām modē nāca bikini. Šī modeļa peldkostīms savu popularitāti ieguva, pateicoties tajos laikos jaunās franču aktrises Brižitas Bardo mīlestībai pret šo apģērba elementu, kurā viņa bieži pastaigājās pa Santrope pludmalēm.^[2]

Turpmākā peldkostīma attīstībā radās tā saucamie monokini (piesedz tikai ķermeņa lejasdaļu, atstājot krūtis pilnībā atkailinātas) un mikrokini (tiek izmantotas ļoti šauras auduma strēmeles).

20. gadsimtā modē nāca arī natūrisms. Šis atpūtas veids īpaši izplatīts ir Eiropā un tiek uzskatīts par ģimenes atpūtas veidu.

Skatīt arī

Atsauces

↑ «Peldtērps». Tēzaurs.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. Februāris. Skatīts: 2011. gada 4. novembrī.
↑ "Mūsdienu peldkostīma rašanās vēsture" Arhivēts 2012. gada 30. augustā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Peldkostīms.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Andris Tiļļa (2014. gada 22. jūnijs). Peldtērpi laika plūdumā. Latvijas Avīze. Skatīts: 2015. gada 20. augustā.

[1] «Peldtērps». Tēzaurs.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. Februāris. Skatīts: 2011. gada 4. novembrī.

[2] "Mūsdienu peldkostīma rašanās vēsture" Arhivēts 2012. gada 30. augustā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)

[1]

[2]