Revizionisms

Revizionisms — tiekšanās pēc kāda stāvokļa, viedokļa, uzskatu sistēmas vai rīcības programmas grozīšanas, pārskatīšanas. Terminu pirmais esot ieviesis vācu sociāldemokrāts Eduards Bernšteins, postulējot nepieciešamību sakarā ar vēsturisko apstākļu izmaiņām revidēt marksismu. Vēstures zinātnē - virziens, kas pieprasa pārvērtēt esošās “oficiālās” koncepcijas, faktu traktējumu, sabiedrībā dominējošos vēsturiskos mītus. Terminu vēsturiskais revizionisms pirmais sācis lietot XX gs. 70. gados franču vēsturnieks F.Furjē un tā domubiedri, pieprasot revidēt tradicionālo Lielās franču revolūcijas traktējumu.

Revizionisti vēstures zinātnē pastāv praktiski katras valsts vai kultūras historiogrāfijā, jo vēsture kā zinātne vienmēr un visur bijusi visai politizēta un ideoloģizēta, savukārt jo politizētāka un ideoloģizētāka, t.i. melīgāka ir vēsture, jo vairāk tā inspirē opozicionāras tendences.

Dažādās valstīs

Krievijā revizionismu aizsāka (pirms tam tas nebija iespējams totalitārās valsts iekārtas dēļ) 90. gadu sākumā neprofesionāļi, piemēram, žurnālists A.Buškovs ar savu rakstu sēriju “Krievija, kuras nav bijis”, izlūkdienesta virsnieks V.Rezuns (V.Suvorovs) ar savām grāmatām “Ledlauzis”, “M diena” u.c., kuriem vēlāk pievienojās daļa vēsturnieku, redzot piesaukto faktu un to traktējuma pamatotību.
Latvijā revizionisms parādās gadsimtu mijā, līdz ar tendenci pārskatīt faktoloģiski nepamatotus mītus (piemēram, V.Klišāns “Kuļikovas kauja: cīņa starp patriotisko mītu un patiesību”, K.Zellis “„Baigais gads”- mīts un tā evolūcija.”), vai ar prasību pārskatīt “uzvarētāju versiju (piemēram, I.Feldmanis savās publikācijās).
Rietumu pasaulē zināmākie ir II Pasaules kara historiogrāfijas revizionisti, kuri pieprasa, pamatojot savas atziņas ar vēstures faktiem vai jaunu to interpretāciju, pārvērtēt valstu nacionālās vēstures traktējumu vai t.s. “uzvarētāju versiju”.

Virzieni

Krievijā

Piemēram A.Buškovs mēģina apgāzt mītu par caru Pētera I kā Krievijas vesternizatoru un reformatoru: Pēteris I savas valdīšanas laikā, ne viņa “komanda” nav izdomājuši neko jaunu, kas nāktu par labu valstij. Visi viņa izslavētie “jauninājumi” ir netalantīgi un izkropļoti īstenotas tā priekšgājēju krietni pirms viņa uzsāktās reformas. … Pēteri I neviens neuzskatīja par pretendentu uz troni. Neviens nevarēja paredzēt, ka cars Fjodors mirs 22 gadu vecumā. Otrkārt, jebkurā gadījumā nākamie pretendenti uz troni bija Sofija un Ivans. Tāpēc Pēteri neaudzināja par valstsvīru. Viņu “audzināja” djaks Zotovs - gan galma āksts un žūpa. Rezultātā Pērteris I bija pusanalfabēts un alkoholiķis (atšķirībā no izglītotajiem brāļiem un māsas), kura laikā valsts ekonomiskā, politiskā un sociālā attīstība tika atsviesta atpakaļ tādā haosā, ka vēl pēc 200 gadiem no tā nespēja izkļūt.
Savukārt Viktors Suvorovs (Vladimirs Rezuns), savās grāmatās “Ledlauzis”, “M diena” u.c., analizējot arhīvu dokumentus, ģenerālštāba kartes, sapulču stenogrammas, armijas daļu struktūru un izvirzīšanu PSRS rietumu robežu virzienā, mēģina apgāzt “oficiālo” versiju, ka PSRS ir bijusi negaidīta Vācijas uzbrukuma upuris. Autors postulē, ka PSRS gatavojusies ja ne Rietumeiropas, tad vismaz noteikti Vācijas iekarošanai, savukārt Vācija apsteidza PSRS ar preventīvu uzbrukumu tikai par kādu pusgadu.

Rietumeiropā

Viens revizionisma virziens, kas cenšas nevis apgāzt oficiālo II Pasaules kara vēstures versiju, bet papildināt to, pētot grūti pierādāmus vai nepierādāmus tā aspektus. Piemēram franču amatieru Luī Povela (žurnālists) un Žaka Beržē darbs “Magu rīts: maģisko kultu vara nacistiskajā Vācijā”, autodidakts Nikolass Gudriks Klarks — “Nacisma okultās saknes”, Mihails Demidenko — "Pa SS pēdām Tibetā”, Valentīns Prusakovs — “Okultais mesija un viņa reihs” u.c. Autori cenšas pierādīt, ka nacistu partijas saknes nāk no XIX gs. beigu Austrijā un Vācijā populārām okultistu grupām, t.sk. teozofiem un biedrības “Tule”, tās virsotne patiesībā bijis slēgts ordenis, kurā dominējušas okultas idejas un vērtības, ideoloģisko nostādņu izstrādes centrs bijis SS zinātniski pētnieciskais institūts “Ahnenerbe”, bet nacistiskās partijas sociālpolitiskā ideoloģija bijusi domāta tikai vienkāršajai tautai “acu aizmālēšanai”.
Cits revizionistu virziens, kas robežojas ar sazvērestības teorijām, ir t.s. ebreju virziens. Tā autori cenšas pierādīt paša Adolfa Hitlera un tā tuvāko līdzgaitnieku ebrejisko izcelsmi (Hitlers kā ebreja Frankenbergera ārlaulības mazdēls, ebrejs sefards Jozefs Gebelss, Adolfs Eihmans — tīrasiņu ebrejs, kas it kā organizējis ebreju emigrāciju uz Palestīnu utt.), saistību ar cionistu organizācijām un t.s. ebreju jautājumu kā programmu izdzīt ebrejus no Rietumeiropas, lai tie būtu spiesti doties kolonizēt Palestīnu. Te redzamākie autori ir Henneke Kardels ar savu darbu “Adolfs Hitlers — Izraēlas dibinātājs”, u.c.
Savukārt tādi autori kā Deivids Ērvings, Jurgens Grāfs u.c. apšauba vispolitizētāko 2 Pasaules kara un nacistiskās Vācijas vēstures aspektu — holokaustu. Pareizāk sakot, apšauba nevis daudzu ebreju bojāeju nacistu koncentrācijas nometnēs vai eksekūcijās, bet gan oficiālajā historiogrāfijā postulēto upuru skaitu, to nāves iemeslus un nonāvēšanas motivācijas traktējumu. Vairākās valstīs (Vācijā, Austrijā, Francijā, Beļģijā, Izraēlā, Polijā, Rumānijā, Čehijā, Šveicē) noliegt holokaustu vai mazināt tā nozīmību ir aizliegts ar likumu, tāpēc vēsturniekus revizionistus pakļauj kriminālvajāšanai un sodiem. Piemēram: "Vācijas prokuratūra pieprasījusi piespriest G. Rūdolfam divarpus gadu cietumsodu. Vācijas valsts prokurors A.Grosmans Manheimas apgabaltiesā paziņoja, ka Rūdolfs tiesājams par nacistu pastrādātās sešu miljonu ebreju slepkavības fakta apstrīdēšanu. Četrdesmit divus gadus veco Rūdolfu 2005. gada novembrī izraidīja no ASV, kur viņš bija pavadījis pēdējos desmit gadus. Viņš pameta Vāciju 1995. gadā, kad tiesa viņam piesprieda 14 mēnešu cietumsodu nosacīti. ... Manheimas tiesa pagājušajā mēnesī piesprieda piecu gadu cietumsodu arī vēsturniekam Ernstam Cindelam, kas ir viens no vadošajiem holokausta noliedzējiem." (LETA 5. marts, 2007.) 2006. gada martā Austrijā notiesāja D.Ērvingu nevis par viņa minētajiem faktiem, bet gan par pašu apšaubīšanu kā tādu, jo tā "morāli sāpinot" daļu sabiedrības. Citās valstīs vēsturniekiem revizionistiem vienkārši liedz strādāt profesijā (piemēram, J.Grafam, kuru par nevēlamām publikācijām atlaida no darba Cirihes universitātē, u.c.).

Revizionistiskas literatūras piemēri

Ārējās saites

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.