Svētais Mārtiņš

Svētais Mārtiņš no Tūras (latīņu: Sanctus Martinus Turonensis; dzimis 316. gadā, miris 397. gada 8. novembrī) bija kristiešu svētais un Tūras bīskaps IV gadsimtā. Viņa dzīves dati zināmi galvenokārt no hronista un laikabiedra Sulpīcija Severa apraksta.

Svētais Mārtiņš no Tūras
Sv. Mārtiņa XV gs. freska Itālijā
Bīskaps un biktstēvs
Dzimis	316. gadā Savārija (Savaria), Romas impērija (tagad Sombathēja, Ungārija)
Miris	397. gada 8. novembrī Kande (Candes), Romas impērija (tagad Kandesentmartīna (Candes-Saint-Martin), Francija)
Godā	Romas katoļu baznīca Pareizticīgā baznīca
Svētvieta	Sv. Mārtiņa bazilika Tūra, Francija
Piemiņas diena	11. novembris (katolisms) 11. oktobris (pareizticība)
Simboli	vīrs zirgā piedāvā savu apmetni nabagam; vīrs, kurš pārgriež apmetni; uguns bumba; zoss
Svētais aizbildnis	pret nabadzību, pret alkoholismu, Francija, Malta, Buenosairesa, zosis, zirgi, viesnīcnieki, krodzinieki, drēbnieki, vīna audzētāji un tirgotāji

Dzīvesgājums

Dzimis 316. gadā Romas impērijas pilsētā Savarijā (mūsdienu Sombathējā) karavīra ģimenē. Uzauga Ticinā (Ticinum, mūsdienu Pāvijā). Piecpadsmit gadu vecumā sāka dienēt Romas impērijas karaspēkā, un ap 334. gadu Mārtiņa karaspēka daļa tika dislocēta Samarobrivā (Samarobriva, mūsdienu Amjēnā).

Amjēnā viņš piedzīvoja vīziju, kura kļuva par visbiežāk citēto stāstu viņa dzīves aprakstā. Amjēnas pilsētas vārtos viņš ieraudzīja gandrīz kailu ubagu. Impulsa vadīts, Mārtiņš nogrieza pusi no sava apmetņa un iedeva ubagam. Tajā pašā naktī Mārtiņš sapnī esot redzējis Jēzu, kurš sacījis "Šis ir Mārtiņš, viņš nav kristīts, bet apsedza mani ar savu apmetni". Vēlākos laikos Franku karaļi kaujā kā karogu izmantoja Svētā Mārtiņa apmetņa pusi, kuru latīniski sauca par cappa, bet garīdznieku, kurš to nesa, par cappellanu, no kā radies kapelāna vārds.

Vēlāk Mārtiņš atteicās no dienesta armijā un kļuva par Hilarija no Puatjē audzēkni. Kad Hilarijs tika padzīts no Puatjē, Mārtiņš atrada patvērumu salā Tirēnu jūrā pie Albengas, kur dzīvoja vientuļnieka dzīvi. 361. gadā atgriezās Gallijā un 371. gadā kļuva par Tūras bīskapu, kur nodibināja ietekmīgo Marmutjē abatiju, enerģiski iznīcinādams pagānu ticības liecības — tempļus un svētkokus.

Svētā Mārtiņa kults

Viduslaikos Svētā Mārtiņa kapavieta kļuva par svētceļotāju iemīļotu pieturas vietu ceļā uz Santjago de Kompostelu, tāpēc virs Svētā Mārtiņa kapa tika uzbūvēta milzīga bazilika. Franču revolūcijas laikā tā tika nojaukta un tās vietā tika izbūvētas ielas. XIX gadsimta otrajā pusē Francijas klerikālo aprindu vidū Svētā Mārtiņa kults atkal uzplauka. 1860. gadā tika atrakti vecās bazilikas pamati. Tika uzsākta jaunas, arhitekta Viktora Lalū projektētās Svētā Mārtiņa bazilikas celtniecība, kura 1925. gadā tika iesvētīta.

Svētā Mārtiņa kults daudzu Eiropas un eiropeiskas izcelsmes tautu vidū folklorizējies un ieguvis reģionālas īpatnības.

Skatīt arī

• Mārtiņi