Vikipēdija

T. E. Lorenss

Šis raksts ir par virsnieku. Par filmu skatīt rakstu Arābijas Lorenss (filma).

Tomass Edvards Lorenss (angļu: Thomas Edward Lawrence; dzimis 1888. gada 16. augustā, miris 1935. gada 19. maijā) bija britu virsnieks. Viņš piedalījās karadarbībā Tuvajos Austrumos Pirmajā pasaules karā un kļuva slavens ar savu nozīmīgo ieguldījumu Arābu sacelšanās notikumos.

T. E. Lorenss
Thomas Edward Lawrence
Lorenss Britu armijas uniformā 1918. gadā
Lorenss Britu armijas uniformā 1918. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1888. gada 16. augustā
Trimedoga, Kārnarvonšīra, Velsa, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Miris 1935. gada 19. maijā (46 gadi)
Bovingtonas militārā bāze, Dorseta, Anglija, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Pilsonība Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe Pulkvedis
Aircraftman
Dienesta laiks 1914–18
1923–35
Valsts Hašemītu arābi
Britu impērija
Struktūra Britu armija
Karaliskie Gaisa spēki
Kaujas darbība

Pirmais pasaules karš

Apbalvojumi Pirts ordenis[1]
Distinguished Service Order[2]
Goda leģiona Bruņinieka ordenis (Francija)[3]
Croix de guerre (Francija)[4]
Izglītība Oksfordas Jēzus koledža, universitātes diploms vēsturē (1907-1910)
Cits darbs Arheologs, rakstnieks

Pirms militārā dienesta Lorenss bija studējis arheoloģiju, daudz laika pavadījis Tuvajos Austrumos, iemācījies arābu valodu, pārzināja arābu kultūru.[5] Britu Ēģiptes valdība deleģēja Lorensu sadarbībai ar arābu vadoņu Faisala un Abdullaha vienībām, lai nodrošinātu arābu atbalstu britu stratēģijai pret Osmaņu impēriju. Lorenss panāca arābu spēku apvienošanos un organizēja veiksmīgus uzbrukumus Osmaņu karaspēka vienībām.[5]

Lorenss aprakstījis Arābu sacelšanos savā grāmatā "Septiņi gudrības pīlāri" (Seven Pillars of Wisdom, 1922). Lorenss bieži tiek dēvēts par Arābijas Lorensu (Lawrence of Arabia). Šis viņa vārds izmantots kā nosaukums 1962. gada filmai "Arābijas Lorenss", kas balstīta uz Lorensa aprakstītajiem Arābu sacelšanās notikumiem.

1935. gadā, divus mēnešus pēc atvaļināšanās no militārā dienesta 46 gadu vecumā, Lorenss avarēja, braucot ar motociklu. Viņš guva nāvējošus ievainojumus un sešas dienas vēlāk nomira.[6]

Dzīves sākums, ģimene

labot šo sadaļu
 
T. E. Lorensa dzimtā vieta Vudlendsa Trimedogā.

Lorenss piedzima 1888. gada 16. augustā Trimedogā, Kārnarvonšīrā, Velsā. Viņa tēvs sers Tomass Čepmens bija no angļu-īru zemes īpašnieku dzimtas (vēlāk 1914. gadā viņš mantoja Vestmītas 7. baroneta titulu). Čepmens bija pametis savu sievu Edīti, lai dzīvotu kopā ar Sāru Lorensu, viņa iepriekšējās ģimenes četru meitu audzinātāju.[7] Oficiāli viņi nebija apprecējušies, lai gan viņiem piedzima deviņi bērni, no kuriem izdzīvoja pieci dēli. Viņi lietoja uzvārdu Lorenss un izvairījās satikties ar Čepmenu aprindu cilvēkiem.[8] Neskatoties uz diezgan ierobežotiem līdzekļiem, viņi tomēr gribēja saviem dēliem nodrošināt labu izglītību. Tāpēc 1896. gadā Lorensu ģimene pārcēlās uz Oksfordu. T. E. Lorenss mācījās Oksfordas pilsētas zēnu vidusskolā.

Arheologa darbs

labot šo sadaļu

15 gadu vecumā Lorenss sāka interesēties par vēsturi, par antīkiem priekšmetiem, viduslaiku pilīm un monumentiem. No 1907. līdz 1910. gadam viņš studēja vēsturi Oksfordas Jēzus koledžā.[9]

Jau 1909. gadā Lorenss devās trīs mēnešu izpētes ceļojumā ar kājām pa krustnešu pilīm Osmaņu impērijai piederošajā Sīrijā. Pēc koledžas beigšanas Lorenss kļuva par arheologu Tuvajos Austrumos. Viņš piedalījās izrakumos Sīrijas ziemeļos, Senās Divupes teritorijā. Viņš mācēja franču, sengrieķu un arābu valodas.[9]

1914. gada sākumā, neilgi pirms Pirmā pasaules kara sākuma, britu militārais dienests Lorensa un viņa kolēģa arheologa Leonarda Vulija darbību piesaistīja savām izlūkošanas interesēm, to izmantojot kā aizsegu militārai izpētei, Negeva tuksneša topogrāfiskās kartes precizēšanai.[10] 1914. gada beigās Lorenss tika iesaukts britu armijā un norīkots izlūkošanas dienestā Kairā.

Arābu sacelšanās periods

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Arābu sacelšanās

Osmaņu impērija iesaistījās karadarbībā Tuvajos Austrumos Pirmajā pasaules karā kā Vācijas sabiedrotā. Britu Ārlietu ministrijas Arābu birojs plānoja novājināt Osmaņu impērijas spēkus, finansiāli veicinot arābu sacelšanos Osmaņu pārvaldītajā teritorijā.

 
T. E. Lorenss pie Rabegh, ziemeļos no Džidas 1917. gadā.

Tā ka Lorenss labi pārzināja Levantes un senās Divupes teritorijas, ko pārvaldīja Osmaņu impērija, Ēģiptē esošie britu valdības pārstāvji Lorensu 1916. gada oktobrī nosūtīja pie Hašemītu arābiem, lai panāktu to iesaistīšanos cīņā pret Osmaņu impēriju. Lorensam izdevās pārliecināt arābu līderus Faisalu un Abdullahu apvienot spēkus un atbalstīt britu stratēģiju. Arābu neregulārās vienības uzbruka Hedžazas dzelzceļa līnijai, traucēja piegādes turku armijai, tādējādi piesaistot ievērojamus turku spēkus, neļaujot tiem izvērst pilnvērtīgu karadarbību citos virzienos. Lorenss cīnījās kopā ar arābiem, tērpās arābu apģērbā, bija draudzīgās attiecībās ar Faisalu.

Lorenss panāca, ka arābu spēkiem pievienojas arī ievērojams beduīnu cilts vadonis Auda ibu Tayi ar savu vienību, kas līdz tam bija kalpojis osmaņiem. 1917. gada 6. jūlijā Lorenss kopā ar arābu vienībām ieņēma Akabu. Uzbrukums bija turkiem negaidīts, no tuksneša puses, nevis no jūras. Pēc šīs veiksmīgās operācijas briti piešķīra Lorensam paaugstinājumu, majora pakāpi. Toreizējais Ēģiptes ekspedīcijas armijas vadītājs ģenerālis sers Edmunds Allenbijs (Edmund Allenby) vēlāk izteicās, ka Lorenss bija nenovērtējams arābu kustības virzītājspēks, zināja viņu valodu, viņu manieres un mentalitāti.[11]

Par nozīmīgu lomu 1918. gada janvāra kaujā pie Talifeh Lorenss tika paaugstināts par apakšpulkvedi un saņēma ordeni (Distinguished Service Order). 1918. gada vasarā turki bija izsludinājuši par Lorensa notveršanu atlīdzību 15 000 £, bet nodevēju starp arābiem neatradās. Hedžazas karalis pat piešķīra Lorensam sava dēla statusu.

Lorenss bija iesaistīts Damaskas ieņemšanas plāna izstrādē. Plāns tomēr tika realizēts savādāk, un 1918. gada 1. oktobrī arābu spēki nebija pirmie, kas ieņēma pilsētu. Lorenss bija pārliecināts, ka nepieciešams nodibināt neatkarīgu arābu valsti ar galvaspilsētu Damaskā un Faisalu kā valdības vadītāju. Dažus mēnešus Faisals bija Sīrijas karalis, bet mainoties politiskajai situācijai pēc franču uzvaras kaujā pie Maysalun 1920. gada 23. jūlijā, arābi tika sakauti un franči ieņēma Damasku.[12]

Lorenss centās pārliecināt britu valdības pārstāvjus, ka arābu neatkarība ir britu interesēs.[13] Viņš bija vadījis arābus cīņā pret turkiem, dodot viņiem cerību uz savu valsti. Bet pa to laiku 1916. gadā politiķi bija noslēguši slepenu Sikes-Piko vienošanos, kurā Osmaņu impērija bija sadalīta starp Lielbritāniju, Franciju un Krieviju (vienošanās attiecībā uz Krieviju pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas vairs nebija spēkā).

Kad 1918. gada 30. oktobrī Lielbritānijas karalis Džordžs V uzaicināja Lorensu ierasties Bakingemas pilī, viņš cerēja uz sarunu par neatkarīgas arābu valsts perspektīvām. Bet karalis viņu bija aicinājis, lai ieceltu bruņinieku kārtā (30 gadu vecumā). Lorenss pārsteidza karali, pieklājīgi atsakoties no šā pagodinājuma.[14]

 
Tomass Edvards Lorenss 1919. gadā. Fotogrāfija no Louela Tomasa grāmatas "Kopā ar Lorensu Arābijā".

Slavas izplatīšanās

labot šo sadaļu

1918. gadā amerikāņu kara korespondents Louels Tomass (Lowell Thomas) no ģenerāļa Allenbija bija saņēmis atļauju dažas nedēļas pavadīt kopā ar Lorensu un arābu vienībām. Tomass kopā ar savu fotogrāfu Hariju Čeisu uzņēma fotogrāfijas un filmēja karadarbību.[15] Vēlāk tapa filma, un Tomass uzrakstīja grāmatu "Kopā ar Lorensu Arābijā" (With Lawrence in Arabia, 1924).

1919. gadā atgriezies Amerikā, Tomass uzstājās ar lekcijām par Lorensu un arābu sacelšanos, demonstrēja filmu, sarīkodams veselu šovu Ņujorkā. Tomasu uzaicināja arī uz Londonu, un viņš uzstājās Koventgārdenā. Šīs uzstāšanās bija ļoti populāras, attēlotie notikumi izraisīja lielu interesi. T. E. Lorenss kļuva ļoti slavens. Šovs tika rādīts arī Austrālijā, Jaunzēlandē, Indijā, Kanādā. To redzēja vairāk nekā 4 miljoni skatītāju.[16]

Pēckara gadi

labot šo sadaļu

Lorenss pēc kara beigām atgriezās Lielbritānijā, būdams pulkveža pakāpē. Viņš strādāja Ārlietu ministrijā. Lorenss piedalījās 1919. gada Parīzes miera konferencē kā Faisala delegācijas loceklis. Vēlāk, 1921. gadā Lorenss strādāja par Vinstona Čērčila padomnieku Koloniju birojā.[17]

Drīz Lorensu slava bija nogurdinājusi, viņš jutās vīlies, jo viņa arābu cīņu biedri nebija ieguvuši neatkarīgu valsti.[18] 1922. gadā viņš nolēma iestāties Karaliskajos gaisa spēkos kā vienkāršs kareivis. Lorenss izmantoja vārdu Džons Hjūms Ross (John Hume Ross), lai viņu neatpazītu, tomēr drīz viņa identitāte tika atklāta, un viņam vajadzēja pamest dienestu. Tad viņš 1923. gadā iestājās Karaliskajā tanku pulkā zem vārda T. E. Šovs (rakstnieks Džordžs Bernards Šovs bija viņa labs paziņa un sarakstes biedrs). Viņš tomēr centās pāriet uz Karaliskajiem gaisa spēkiem, un 1925. gada augustā tas tika atļauts.[19] 1926. gadā viņš tika norīkots uz attālu bāzi Britu Indijā, kur palika līdz 1928. gada beigām, kad viņu nosūtīja atpakaļ uz Lielbritāniju, kur viņš dienēja Karalisko gaisa spēku zemākajā pakāpē (Aircraftman) līdz savai atvaļināšanai 1935. gada martā.

Rakstnieka darbs

labot šo sadaļu

Lorensa nozīmīgākais rakstnieka darbs ir viņa autobiogrāfiskā grāmata "Septiņi gudrības pīlāri" (Seven Pillars of Wisdom, 1922), kurā viņš aprakstījis Arābu sacelšanās notikumus 1916-18. gados. Nosaukums ir atsauce uz Zālamana grāmatas izteicienu.[20]

 
Grāmatas "Septiņi gudrības pīlāri" pirmā publiskā izdevuma (1926) vāks.

Lorenss savu grāmatu pārrakstīja trīs reizes. Pirmo, gandrīz jau gatavo manuskriptu viņš pazaudēja 1919. gadā Redingas dzelzceļa stacijā, Bārkšīrā, pārsēžoties citā vilcienā.[21] Tā kā viņš savas piezīmes jau bija iznīcinājis, 1920. gadā viņš pēc atmiņas uzrakstīja jaunu, papildinātu variantu. Pēc tam viņš nākamo, trešo variantu saīsināja un iepriekšējo sadedzināja. Trešais manuskripts tika iespiests privāti 8 eksemplāros 1922. gadā uz avīzes The Oxford Times iespiedmašīnas (viens no šiem eksemplāriem 2001. gadā tika pārdots par cenu tuvu 1 miljonam dolāru). Vēlāk 1926. gadā tika izdota saīsināta versija 200 eksemplāros, kas jau toreiz kļuva par antikvariāta retumu (ap 100 000 dolāru vērtībā). Lorenss bija atteicies no atlīdzības un nonācis tuvu bankrotam, tāpēc vēlāk viņam nācās piekrist plašam lasītāju lokam domātam krietni saīsinātam variantam, kas 1927. gadā tika izdots ar nosaukumu "Sacelšanās tuksnesī" (Revolt in the Desert).[22]

Vēlāk Lorenss sarakstīja grāmatu The Mint par savu dienestu Karaliskajos gaisa spēkos 1922. un 1925-26. gados. Grāmata tika publicēta tikai 1955. gadā, 20 gadus pēc Lorensa nāves.

Lorenss ir darbojies arī kā tulkotājs. Viņš tulkojis no grieķu valodas Homēra Odiseju, kā arī no franču valodas Adrien Le Corbeau romānu The Forest Giant.[23]

Savas dzīves laikā Lorenss sarakstījās ar daudziem ievērojamiem cilvēkiem, piemēram, ar Džordžu Bernardu Šovu, Edvardu Elgaru, Vinstonu Čērčilu, Robertu Greivsu, Noelu Kauardu, Eduardu Morganu Forsteru. Izdoti vairāki Lorensa rakstīto vēstuļu apkopojumi.

Nelaimes gadījums un nāve

labot šo sadaļu
 
Lorenss uz Brough Superior SS100.

Divus mēnešus pēc atvaļināšanās no militārā dienesta Lorenss avarēja, braucot ar savu motociklu Brough Superior SS100. Tas notika Dorsetā, netālu no viņa mājām. Slikti pārredzamā ceļa posmā viņam priekšā pēkšņi parādījās divi zēni uz velosipēdiem. Lorenss centās izvairīties no sadursmes, bet zaudēja kontroli un tika pārmests pāri stūrei. Traumas bija nāvējošas un sešas dienas vēlāk 1935. gada 19. maijā Lorenss mira 46 gadu vecumā.[6]

Slimnīcā viens no Lorensa ārstiem bija neiroķirurgs Hjū Keirnss (Hugh Cairns). Lorensa smagie galvas ievainojumi un nāve Keirnsu pamudināja apkopot daudzos gadījumus, kur cietušie bija motociklisti. Daudzu gadu garumā ar saviem pētījumiem viņš centās pārliecināt sabiedrību, ka nepieciešams ieviest motociklistu ķiveres. Lielbritānijā to obligāta lietošana tika noteikta pēc 32 gadiem, tādējādi glābjot daudzas dzīvības.[24]

Lorensa bērēs piedalījās daudz ievērojamu personu, tai skaitā Vinstons Čērčils, Eduards Morgans Forsters.[6] Viņš ir apglabāts Moretonas ciema kapsētā, Dorsetā.

Londonā, Svētā Pāvila katedrālē ir uzstādīts Lorensa krūšutēls.

2002. gadā BBC organizētajā aptaujā Lorenss ieņēma 53. vietu "100 dižāko britu" sarakstā.[25]

 
T. E. Lorensa kaps Moretonas kapsētā, Dorsetā.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «London Gazette» (30222). 1917. gada 7. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. maijā. Skatīts: 2013. gada 19. oktobrī. Ignorēts nezināms parametrs |supp=; Ignorēts nezināms parametrs |startpage=
  2. ↑ «London Gazette» (30681). 1918. gada 10. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. maijā. Skatīts: 2013. gada 19. oktobrī. Ignorēts nezināms parametrs |supp=; Ignorēts nezināms parametrs |startpage=
  3. ↑ «London Gazette» (29600). 1916. gada 30. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. maijā. Skatīts: 2013. gada 19. oktobrī. Ignorēts nezināms parametrs |startpage=
  4. ↑ «London Gazette» (30638). 1918. gada 16. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. maijā. Skatīts: 2013. gada 19. oktobrī. Ignorēts nezināms parametrs |supp=; Ignorēts nezināms parametrs |startpage=
  5. ↑ 5,0 5,1 «Thomas Edward "Lawrence of Arabia" Lawrence».
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 «T.E. Lawrence, To Arabia and back». BBC. Skatīts: 2013. gada 24. augusts.
  7. ↑ Alan Axelrod. Little-Known Wars of Great and Lasting Impact. Fair Winds, 2009. 237. lpp. Skatīts: 2011. gada 1. maijs.
  8. ↑ John E. Mack. A Prince of Our Disorder: the Life of T.E. Lawrence. Harvard University Press, 1998. 9. lpp. Skatīts: 2011. gada 1. maijs.
  9. ↑ 9,0 9,1 T. E. Lawrence. Seven Pillars of Wisdom. Wordsworth, 1997. 12–. lpp. ISBN 9781853264696. Skatīts: 2013. gada 4. augusts.
  10. ↑ «Internet Archive Wayback Machine». Web.archive.org. 2006. gada 18. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 9. septembris.
  11. ↑ "Strategist of the Desert Dies in Military Hospital". The Guardian. Retrieved 16 August 2012
  12. ↑ «Lawrence of Arabia-the conflicted colonialist». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 19. decembrī. Skatīts: 2013. gada 23. oktobrī.
  13. ↑ Lawrence's Mid-East map on show
  14. ↑ 10 Things You May Not Know About “Lawrence of Arabia”
  15. ↑ «Lowell Thomas and Lawrence of Arabia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 23. oktobrī.
  16. ↑ Lawrence of Arabia. Lowell Thomas
  17. ↑ Lawrence of Arabia. Winston Churchill
  18. ↑ Cairo Conference
  19. ↑ «T.E. Lawrence». London Borough of Hillingdon. 2007. gada 23. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 4. novembrī. Skatīts: 2010. gada 12. septembris.
  20. ↑ «Seven Pillars of Wisdom». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 23. oktobrī.
  21. ↑ Lost Manuscripts
  22. ↑ T.E. Lawrence Biography
  23. ↑ «T.E. Lawrence and the translating of the Odyssey, 1928 - 1931». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 25. februārī. Skatīts: 2013. gada 23. oktobrī.
  24. ↑ «Lawrence of Arabia, Sir Hugh Cairns, and the Origin of Motorcycle Helmets (accessed 2008-05-09)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-06-29. Skatīts: 2013-10-23.
  25. ↑ «100 Greatest Britons (BBC Poll, 2002)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 29. janvārī. Skatīts: 2013. gada 23. oktobrī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: T. E. Lorenss
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=T._E._Lorenss&oldid=4094510"
  NODES
INTERN 1
Note 2
Project 1