Tievknābja kaira
Tievknābja kaira (Uria aalge) ir alku dzimtas (Alcidae) jūras putns, kuram ir 5 pasugas.[1] Tam ir cirkumpolāra izplatība Atlantijas un Klusā okeāna ziemeļu daļā, kā arī daļēji Ziemeļu Ledus okeānā.[2] Lielāko daļu savas dzīves tievknābja kaira pavada jūrā, uz sauszemes iznākot tikai ligzdošanas laikā.
| Tievknābja kaira Uria aalge (Pontoppidan, 1763) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Tārtiņveidīgie (Charadriiformes) |
| Dzimta | Alku dzimta (Alcidae) |
| Apakšdzimta | Alku apakšdzimta (Alcinae) |
| Ģints | Kairas (Uria) |
| Suga | Tievknābja kaira (Uria aalge) |
| Sinonīmi | |
| |
 Tievknābja kaira Vikikrātuvē | |
Tievknābja kairu populācija ir ļoti liela, apmēram 7,3 miljoni ligzdojošo pāru.[3] Populācija ir samērā stabila, lai gan 2016. gadā Klusajā okeānā tika novērota daudzskaitlīga putnu bojā eja. Visticamākais, ka putnu nāvē bija vainojams barības trūkums un bads, jo nekāds cits ārējs faktors netika konstatēts.[4] Kopumā galveno sugas apdraudējumu rada dabas piesārņotība, dažādas cilvēku saimnieciskās darbības katastrofas, piemēram, naftas izplūde jūrā un nepārdomātas medības.
Izplatība
labot šo sadaļu
Tievknābja kaira izplatīta Atlantijas un Klusā okeāna ziemeļu daļā. Tā ligzdo Ziemeļamerikas, Āzijas un Eiropas abu okeānu ziemeļu piekrastēs un salās. Tievknābja kaira ligzdo arī salās Barenca un Baltajā jūrā, vietām Baltijas jūrā.
Daļa populācijas ir nometnieki un ziemo parasti ligzdošanas areāla robežās, bet vistālāk ziemeļos ligzdojošās kairas ir gājputni un ceļo uz dienvidiem, Atlantijas okeāna reģionā sasniedzot Ziemeļāfrikas rietumu piekrasti un Vidusjūras rietumu daļu,[5] bet Ziemeļamerikā sasniedz Jaunangliju, Kalifornijas dienviddaļu, Āzijā Japānu un Koreju.[2]
Latvijā
labot šo sadaļuLatvijas putnu sugu sarakstā tievknābja kaira iekļauta 1970. gados, balstoties uz gredzenotu putnu atradumiem Latvijas piekrastē.[5] Sastopamība sekojošajās desmitgadēs nav īpaši mainījusies. Tievknābja kaira nelielā skaitā uzturas Latvijas rietumu krasta ūdeņos, īpaši piekrastes dienvidu sektorā, Liepājas tuvumā, kur regulāri iet bojā zvejnieku tīklos. Savukārt Rīgas līcī tā ir ļoti reti sastopama. Zināmi arī daži novērojumi Kolkasragā rudens migrācijas laikā.[5] Baltijas jūrā sastopama nominālpasuga — Uria aalge aalge.[5]
Izskats
labot šo sadaļu
Tievknābja kaira ir vidēji liels jūras putns. Tās ķermeņa garums ir 38—46 cm, spārnu izplētums 61—73 cm,[6][7] svars 945—1044 g. Dienvidpopulācijas kairas ir nedaudz mazākas kā ziemeļos dzīvojošās.[8] Reizēm tievknābja kaira sasniedz svaru līdz 1250 g.[9]
Ligzdošanas sezonas laikā nominālpasugai apspalvojums ir tumši brūns vai melns ar baltu — tumša galva, mugura un spārni, bet ķermeņa apakšdaļa balta.[6] Melnais knābis ir smalks, smails un ass. Noapaļotā, īsā aste tumša. Spārni īsi un smaili, un samērā mazi, salīdzinot ar palielo ķermeni, tādēļ, lai paceltos gaisā, tievknābja kairai ir samērā ilgi jāieskrienas pa ūdens virsmu.[10]
Pēc spalvu nomaiņas putna vaigi un pakakle kļūst balti ar tumšu svītru aiz acīm. Eiropas dienviddaļas pasugai Uria aalge albionis tumšais apspalvojums ir izteiktāk brūns. Visbrūnākais apspalvojums ir Britu salu dienvidkoloniju kairām. Kājas un pleznotās pēdas ir tumši pelēkas. Reizēm var novērot pieaugušos īpatņus ar dzeltenpelēkām kājām, bet 2007. gadā ir nofotografēts pieaudzis īpatnis ar koši dzeltenu knābi.[11]
Jau pirmajā vasarā jaunajiem putniem apspalvojums ir gandrīz tāds pats kā pieaugušajiem putniem, bet to kakls un vaigi ir balti.[6] Dažiem īpatņiem ap acīm ir balts gredzens ar baltu, smalku līniju aiz acs. Tā nav atsevišķa pasuga, bet polimorfisms. Šo iezīmi var biežāk novērot ziemeļos dzīvojošām kairām.[12] Mazuļiem izšķiļoties ir tumšas dūnas ķermeņa augšpusē, bet gaišas apakšpusē.
Uzvedība
labot šo sadaļuTievknābja kaira ir ātra lidotāja ar spēcīgu, taisnu lidojumu,[10] lai arī gaisā nav īpaši izveicīga un manevrēt spējīga. Tās spārni kustās ļoti ātri, un lidojuma ātrums sasniedz 80 km/h.[13] Samērā bieži var novērot lidojošas kairas vienā līnijā, tuvu pie ūdens virsmas.[7] Šāds zems lidojums ir raksturīgs kairām, meklējot barību. Tālos migrācijas pārlidojumus tievknābja kairas veic lielā barā, augstu gaisā.[10]
Tievknābja kairas apspalvojumu maina pēc ligzdošanas kolonijas pamešanas, laikā no jūnija līdz augustam,[6] kļūstot apmēram 1—2 mēnešus lidot nespējīgas.[14] Jaunajiem putniem spalvu nomaiņa notiek vēlāk kā pieaugušajiem putniem — no decembra līdz februārim, bet reizēm uzsākas jau novembrī.[7] Ziemas periodā tievknābja kairas izklīst plašā areālā.[6]
Tievknābja kaira ir ļoti laba peldētāja un nirēja. Nirstot putns ir ļoti kustīgs un manevrēt spējīgs, kustinot spārnus it kā lidotu. Kaira parasti nirst un barojas 50—100 metru dziļumā, bet var ienirt līdz 170—230 metriem.[2] Barošanās bieži notiek arī dziļumā līdz 50 metriem.[2] Atrašanās zem ūdens parasti ilgst īsāk kā minūti, bet, ja nepieciešams, var sasniegt arī minūti.[10]
Barība
labot šo sadaļuTievknābja kaira barību meklē zem ūdens, barojoties dienas laikā.[2] Tā galvenokārt barojas ar zivīm, bet medī arī vēžveidīgos, moluskus, kalmārus un jūras tārpus. Vasarā visiecienītākās zivis ir tūbītes un nigliņi,[6] moivas un lentzivis,[2] brētliņi, mencas un siļķes.[10] Medītas tiek galvenokārt nelielas zivis, līdz 14 cm garumam. Knābī tā tiek nesta garenvirzienā, astei karājoties laukā.[10] Katru dienu pieaugušais īpatnis apēd 20—35 g barības.[10]
Ligzdošana
labot šo sadaļuTievknābja kairas ligzdo kolonijās, klinšainos jūras krastos un salās, laikā no maija līdz jūlijam. Ļoti bieži kolonijas ir jauktas ar citām putnu sugām: tuklīšiem, melnajiem alkiem, lielajiem alkiem, trīspirkstu kaijām, kaijām un burātājiem.[10] Kairas ligzdošanai izvēlas klinšu augšējās daļas dzegas un radzes, zemākos stāvos apmetas tuklīši un kaijas, bet visaugstāk trīspirkstu kaijas un melnie alki.[10] Kolonijas reizēm ir tik blīvas, ka 1 m² apmetas pat 20 pāri.[10]
Dzimumbriedumu tievknābja kairas sasniedz 4—6 gadu vecumā. Tās veido monogāmus pārus, kas turas kopā vairākas sezonas, ligzdošanai izvēloties vienu un to pašu vietu. Ligzdošanas vietā pāris ierodas dažas nedēļas pirms dēšanas un perēšanas, šajā laikā izpildot dažādus riesta rituālus.[10]
Dējumā ir viena ola, kas tiek izdēta tieši uz klints virsmas. Olas koniskā forma to pasargā no aizripošanas un nokrišanas no klints malas. To nejauši sakustinot, ola griežas uz riņķi ap tievo galu. Ja ola tiek zaudēta perēšanas sākumā, dējums tiek atkārtots.[10] Olas krāsa var būt gan koši balta, gan zaļa, zila vai brūna ar tumšākiem raibumiņiem. Šī krāsu dažādība ir ļoti svarīga blīvas kolonijas ligzdošanas apstākļos, lai vecāki atpazītu savu olu.[10] Inkubācijas periods ilgst apmēram 28—34 dienas. Perē un par mazuli rūpējas abi vecāki. Perējot vecāki mainās ik pēc 12—24 stundām.[10]
Mazuļus izšķiļoties sedz dūnas, bet apspalvojums izaug 18—25 dienu vecumā. Ļoti bieži, lai pasargātu mazuli no nokrišanas pāri klints malai, vecāki stāv starp mazuli un malu, piespiežot putnēnu pie klints sienas.[10] Apmēram 3 nedēļu vecumā, vēl nemākot lidot, jaunie putni pamet koloniju, lecot kopā ar tēviem jūrā no apmēram 240—300 metru augstuma.[15] Par jaunajiem putniem ūdenī turpina rūpēties tikai tēvi, tos barojot un apmācot ķert zivis, līdz putnēni pieaug pilnībā un kļūst patstāvīgi apmēram pēc 2 mēnešiem.[6] Jaunie putni sāk lidot 39—46 dienu vecumā.[10]
Sistemātika
labot šo sadaļuTievknābja kairai ir 5 pasugas:[1]
- Uria aalge aalge — nominālpasuga, sastopama Kanādā, Grenlandē, Islandē, Īrijas un Britu salu ziemeļdaļā, Norvēģijas dienviddaļā, Baltijas jūrā;
- Uria aalge albionis — sastopama Īrijas un Britu salu dienviddaļā, Francijā, Vācijā, Spānijā un Portugālē;
- Uria aalge californica — sastopama Ziemeļamerikas rietumu krasta dienviddaļā, no Britu Kolumbijas līdz Kalifornijai;
- Uria aalge hyperborea — sastopama Norvēģijas ziemeļos, Špicbergenā, Krievijā (Kolas pussalā, Novaja Zemļā), Barenca jūrā;
- Uria aalge inornata — sastopama Klusā okeāna Āzijas piekrastēs (Krievijā, Japānā, Ziemeļkorejā), Aleutu salās, Aļaskā un Britu Kolumbijā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 IOC World Bird List: Noddies, gulls, terns, auks, 2020
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 IUCN: Uria aalge
- ↑ Mitchell, P. Ian; Newton, Stephen F.; Ratcliffe, Norman & Dunn, Timothy E. (eds.) (2004): Seabird Populations of Britain and Ireland. Poyser, London. ISBN 0-7136-6901-2
- ↑ Animals Die in Large Numbers, and Researchers Scratch Their Heads
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 «Ornitofaunistika: Tievknābja kaira Uria aalge». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 21. jūnijā. Skatīts: 2016. gada 2. martā.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 «ARKive: Guillemot (Uria aalge)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 11. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 2. martā.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 Mullarney, Killian; Svensson, Lars; Zetterström, Dan & Grant, Peter J. (1999): Collins Bird Guide: 194–197 HarperCollins, London. ISBN 0-00-711332-3
- ↑ Harris, Michael P. & Birkhead, Tim R. (1985): Breeding Ecology of the Atlantic Alcidae in Nettleship & Birkhead (1985) pp 155–204
- ↑ CRC Handbook of Avian Body Masses by John B. Dunning Jr. (Editor). CRC Press (1992), ISBN 978-0-8493-4258-5.
- ↑ 10,00 10,01 10,02 10,03 10,04 10,05 10,06 10,07 10,08 10,09 10,10 10,11 10,12 10,13 10,14 10,15 ADW: Uria aalge
- ↑ Blamire, Sheila (2008). "A yellow-billed Guillemot in Norway". Birding World 21
- ↑ Nettleship, David N. (1996): 2. Common Murre. In: del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew & Sargatal, Jordi (eds.) (1996), Handbook of Birds of the World (Volume 3: Hoatzin to Auks): 709–710, plate 59. Lynx Edicions, Barcelona. ISBN 84-87334-20-2
- ↑ «Flight speed of guillemots, razorbills and puffins». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2016. gada 2. martā.
- ↑ Birkhead, Tim R. & Taylor, Antony M. (2008). "Moult of the Guillemot Uria aalge". Ibis 119: 80. doi:10.1111/j.1474-919X.1977.tb02048.x
- ↑ Common murre