Vedela ronis
Vedela ronis (Leptonychotes weddellii) ir samērā liels krabjēdājroņu cilts (Lobodontini) ronis, kas pieder īsto roņu dzimtai (Phocidae). Tā ir vienīgā suga Vedela roņu ģintī (Leptonychotes).
| Vedela ronis Leptonychotes weddellii (Lesson, 1826) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Airkāji (Pinnipedia) |
| Dzimta | Roņi (Phocidae) |
| Cilts | Krabjēdājroņu cilts (Lobodontini) |
| Ģints | Vedela roņi (Leptonychotes) |
| Suga | Vedela ronis (Leptonychotes weddellii) |
| Izplatība | |
 | |
 Vedela ronis Vikikrātuvē | |
Vedela ronis mājo Antarktīdas krastos un tās tuvumā. Tas ir pasaulē vistālāk dienvidos dzīvojošais zīdītājs. Tā izplatības areāls sasniedz 77° dienvidu paralēli. Atšķirībā no citiem krabjēdājroņu cilts roņiem Vedela ronim labāk patīk krasta malasledus nekā atklātās jūras ledus. Tā kā Vedela ronis ir draudzīgs cilvēkiem, un tas ir bieži sastopams, tad tas ir vislabāk izpētītais ronis no Antarktīdas roņiem. To populāciju sastāda apmēram 800 000 īpatņu. Lai arī populācija ir liela, tomēr sugu apdraud globālā sasilšana un Antarktīdas ledus kušana.[1]
Suga tika atklāta 1820. gados britu kapteiņa Džeimsa Vedela ekspedīcijas laikā. Ekspedīcijas uzdevums bija izpētīt Dienvidu okeāna reģionu, ko mūsdienās sauc par Vedela jūru.[2] Vedela roņi ir sastopami ne tikai Vedela jūrā, bet viscauri gar Antarktīdas krastu.
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu
Vedela roņa tēviņi un mātītes izskatās līdzīgi, lai arī mātītes ir nedaudz lielākas. Tēviņa ķermeņa garums ir līdz 2,9 m, bet mātītes līdz 3,3 m, svars 400–500 kg.[1] Tomēr tēviņam ir masīvāks kakls un platāka galva un purns.[3] Vedela roņa vārpstveida ķermeņa apaļīgās formas rada iespaidu par neproporcionāli mazu galvu, lai gan svars ir ļoti mainīgs atkarībā no sezonas. Purns īss un noapaļots. Īsā purns dēļ Vedela roņa seju bieži salīdzina ar kaķa seju. Turklāt mutes līnija rada iespaidu, ka ronis vienmēr smaida.[3] Priekšējās airkājas ir samērā īsas, toties tām ir gari, melni nagi, ar kuru palīdzību ronis var rakt ledu.
Vedela ronim ir smalks kažoka matojums pa visu ķermeni, izņēmums ir laukumi ap airkājām. Kažoks pamatā ir tumši, sudrabaini pelēks, ar gaišāku pavēderi. Dažiem indivīdiem vairāk, dažiem mazāk kažokā ir raibumi, kas var būt gan melni, gan pelēki, gan balti. Vasaras laikā kažoks kļūst brūns. Purns parasti gaiši pelēks, arī virs acīm gaiši laukumiņi, atgādinot uzacis. Ronim novecojot, kažoks kļūst pelēkāks. Mazuļu kažoks piedzimstot ir pelēks vai gaiši brūns un pūkains, uz muguras tas ir tumšāks. Pēc 4—6 nedēļām tam uzaug pieauguša roņa matojums.[1] Piedzimstot mazulis ir apmēram uz pusi īsāks kā māte, un tas sver 25—30 kg. Dienas laikā tie pieaug par apmēram 2 kg. Sasniedzot 6—7 nedēļu vecumu, tie sver apmēram 100 kg.[4]
Vedela ronis ir viens no skaļākajiem roņiem. Tam ir ļoti izkopts sazināšanās repertuārs tieši zem ūdens. Ir fiksēti vismaz 34 dažādi saucieni, ietverot svilpienus, čivināšanas un čirkstēšanas.[1]
Uzvedība
labot šo sadaļuVedela roņi uzturas nelielās grupās ap plaisām un āliņģiem ledū vai lielās grupās uz malasledus. Ziemas sezonā tie uzturas ūdenī, lai izvairītos no vējiem. Lai elpotu, no ūdens tiek izbāzta tikai galva.[4] Uz ledus to bieži var novērot guļam uz sāniem. Kopumā tie ir mierīgi un droši dzīvnieki, kuriem samērā viegli var pietuvoties pavisam tuvu.[3] Vedela roņi ir ļoti labi nirēji. Tie spēj ienirt līdz 600 metru dziļumam un aizpeldēt no elpošanas āliņģa pat 5 km attālumā vienā ieniršanas reizē. Ieniršanas laiks var sasniegt 82 minūtes.[5] Daži indivīdi spēj ienirt pat līdz 700 metriem.[6] Tam ir izcila redze zem ūdens, un tā acis no sālsūdens vai sniega asā vējā aizsargā īpaša membrāna. Āliņģus elpošanai un izlīšanai uz ledus, ja nepieciešams, roņi izgrauž ar zobiem.[5]
Lai arī pieaudzis Vedela ronis ir samērā pasargāts no plēsējiem, tomēr jaunajiem ronēniem reizēm uzbrūk jūras leopards vai zobenvalis.[5]
Barība
labot šo sadaļuVedela roņi pamatā barojas ar zivīm, arī ar lielajām Antarktikas ilkņzivīm (Dissostichus mawsoni), kalmāriem, astoņkājiem un vēžveidīgajiem. No vēžveidīgajiem galvenā barība ir krili un garneles. Kā visām krabjēdājroņu cilts sugām Vedela ronim ir īpaša zobu forma ar izcilņiem un asām šķautnēm, kas piemērota ūdens filtrācijai, uzķerot tādus jūras dzīvniekus kā krili. Retos gadījumos Vedela roņi uzbrūk arī pingvīniem.[5] Pieaudzis Vedela ronis dienā apēd apmēram 10 kg barības, ja ir mazkustīgs, bet aktivitātes periodos līdz 50 kg dienā.[4] Zinātnieki ir pārliecināti, ka medījot galvenā maņa ir redze. Tomēr, polārās nakts laikā, kad valda pilnīga tumsa, ronis medī, balstoties uz ūdens vibrācijām, kuras uztver ar ūsām. Ūsas ir komplicēti taustes orgāni. Roņa purna daļā atrodas vairāk kā 500 nervu gali, kas savienoti ar ūsām.
Vairošanās
labot šo sadaļu
Atkarībā no reģiona, kurā ronis mitinās, mazuļi dzimst no septembra līdz novembra beigām. Riesta laikā roņi ir ļoti skaļi, to saucienus var dzirdēt pat cauri ledum.[2] Pārošanās notiek tikai zem ūdens. Lai arī dzimumbriedums iestājas 3 gadu vecumā, Vedela roņi parasti sāk pāroties 6—8 gadu vecumā. Mātītes reizām pārojas agrāk.[3] Mazuļi visbiežāk dzimst uz malasledus, lai gan reizēm mātīte iekārtojas uz ledus jūrā vai uz salām Antarktīdas tuvumā. Tās vasarā parasti ir brīvas no ledus.[7]
Parasti dzimst viens mazulis, lai gan Vedela roņi ir vienīgie roņi, kuriem reizēm piedzimst dvīņi.[2] Mātītes dzemdē nelielās kolonijās, bet tās izvietojas samērā izklaidus.[5] Mazulis piedzimst 1—4 minūšu laikā. Kad mazuļi sasniedz 3—4 nedēļu vecumu, tie pirmo reizi dodas peldēt. Jau pirmajā reizē ronēni var aizturēt elpu līdz 5 minūtēm un ienirt līdz 100 metru dziļumam. Māte tos zīda ar pienu 6—7 nedēļas, pēc tam jaunie roņi sāk medīt patstāvīgi.[4] Mātītes piens ir ļoti trekns un bagātināts ar olbaltumvielām. Zīdīšanas laikā, kamērt mazie vēl nepeld, mātīte mazuli nepamet un nebarojas, tādēļ zaudē svaru.[5] Vedela roņi dzīvo līdz 25 gadu vecumam.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Weddell seal (Leptonychotes weddellii)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. novembrī. Skatīts: 2011. gada 26. novembrī.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Todd, B. (2002). Seals and sea lions. New Zealand: Reed Publishing Ltd
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Shirihai, H. & Jarrett, B. (2006). Whales, dolphins and seals: A field to the marine mammals of the world. London: A & C Black Publishers Ltd
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Westerskov, K. (1997). Seals of the blizzard: The Weddell Seals of Antarctica. Australia: Omnibus Books
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 «ARKive: Weddell seal (Leptonychotes weddellii), Biology». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. novembrī. Skatīts: 2011. gada 26. novembrī.
- ↑ «Marine Mammals of the World: Weddell seal (Leptonychotes weddellii)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 22. decembrī. Skatīts: 2011. gada 26. novembrī.
- ↑ «ARKive: Weddell seal (Leptonychotes weddellii)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. novembrī. Skatīts: 2011. gada 26. novembrī.