Velna beka
Velna beka (Rubroboletus satanas) ir Latvijā ļoti reta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir vāji indīgi. Citi sēnes latīniskie nosaukumi — Boletus satanas, Tubiporus satanas un Suillus satanas. Retuma dēļ Latvijā aizsargājama.[1] Daļa avotu saka, ka sēne vispār nekad nav Latvijā pārbaudāmi uzieta,[2] taču tā paretam atrasta Igaunijā un Lietuvā.[3]
| Velna beka Rubroboletus satanas | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Rubroboletus |
| Suga | Velna beka (Rubroboletus satanas) |
| Sinonīmi | |
| |
 Velna beka Vikikrātuvē | |
| Velna beka | |
|---|---|
Īpašības  | |
 | Himēnijs: stobriņi |
 | Kātiņš: kails |
 | Sporu nospiedums: olīvkrāsas |
 | Veido mikorizu |
 | Lietošana uzturā: indīga |
Sēnes apraksts
labot šo sadaļu
- Cepurīte: krāsa sudrabpelēka līdz zaļganbrūnai, paretam okera krāsā, gaiša. Diametrs līdz 20 cm, forma sākumā pusapaļa, vēlāk polsterveida, bieza. Virsma mitrā laikā mazliet lipīga, ar nenovelkamu, reizēm plaisājošu virsmiziņu. Mīkstums blīvs, bālgans, griezumu vietās vispirms sārtojas, tad kļūst zilgans, ar nepatīkamu smaržu, vecām sēnēm ar maitas smaku, garša saldena.
- Stobriņi: sākumā dzelteni, vēlāk zaļgandzelteni līdz zaļganbrūniem, iespiedumu vietās kļūst zaļganzili, viegli atdalāmi no mīkstuma. Atveres karmīnsarkanas, retāk sarkanbrūnas vai violeti sarkanas, vecumā kļūst olīvzaļas.
- Kātiņš: dzeltens vai no brūna/pelēcīga apakšā līdz oranžam/dzeltenam augšdaļā, vidū plata karmīnsarkana josla, vidū stipri paresnināts, gandrīz olveida, daļēji ar smalku sarkanu tīklveida zīmējumu. Garums un resnums 4-12 cm. Griezuma vietā sārtojas.
- Sporas: elipsoīdas-vārpstveida, iedzeltenas vai dzeltenbrūnas, 10-16/5-7 µm.
- Bazīdijas: 25-40/9-13 µm.
- Cistīdas: bezkrāsainas līdz dzeltenīgām, vālesveida vai ar smailām galotnēm, 27-64/6-16 µm. Koncentrējas tuvāk atverēm.[4][2]
Augšanas apstākļi
labot šo sadaļuMikorizas sēne. Aug galvenokārt no augusta līdz septembrim, retos lapu koku mežos, vai zem atsevišķi augošiem kokiem,[5] kaļķainās augsnēs, saules sildītās vietās. Īpaši aug zem dižskābaržiem un ozoliem. Augļķermenis visai izturīgs pret sausumu.[6] Sastopama galvenokārt Dienvideiropā.[7] Latvijā ziņas par atrašanu nākušas galvenokārt no Aizkraukles apkaimes gar Daugavu,[8] Igaunijā — valsts rietumos.[9]
Līdzīgas sugas
labot šo sadaļuSēne nedaudz līdzīga parastajai raganbekai, kurai mīkstums citrondzeltens, iespiedumu vietās zili melns.
Barības vērtība
labot šo sadaļuVisi mūsdienu avoti atzīst sēni par indīgu, taču priekšstati par indīguma pakāpi mainās. Jau 1937. gadā padomju autore Ļebedeva rakstīja, ka agrāk šo sēni uzskatījuši par ļoti indīgu, kas pēc literatūras datiem ne visai apstiprinoties.[10] I. Dāniele norāda, ka ar šo sēni var dabūt tikai gremošanas traucējumus un tā, būdama vāji indīga, pielīdzināma nosacīti ēdamajām sēnēm.[11] Austrumvācijā sēņu noteicējs 1978. gadā rakstīja, ka svaiga šī sēne ir stipri indīga, ceptā veidā tā izraisa gremošanas traucējumus tad, ja apēsta lielākā daudzumā. Lielā daudzumā velna beka Latvijā nekad nav atrasta, tautā par viņu nereti sauc parasto raganbeku.[12] Krievu valodā, savukārt, šīs sēnes nosaukums bieži tiek piedēvēts parastajai žultsbekai.[13]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2022-11-11.
- ↑ 2,0 2,1 «Latvijas sēnes - velna beka». www.senes.lv. Skatīts: 2023-08-18.
- ↑ «Velna beka». latvijas.daba.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-08-18. Skatīts: 2023-08-18.
- ↑ V. Lūkins, Bekas, 47. lpp., Rīga, "Liesma", 1978.
- ↑ A. Balodis, Rokasgrāmata sēņotājiem, 104. lpp., Rīga, "Liesma", 1974.
- ↑ Š. Evansa, Dž. Kibijs, Sēnes, 187. lpp., “Zvaigzne ABC”, ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ T. Lessoe, Sēnes, 191. lpp., “Zvaigzne ABC”, ISBN 9984-22-283-7.
- ↑ «Bekas, mušmires un pārpratumi». www.diena.lv. Skatīts: 2023-08-18.
- ↑ «Boletus satanas : saatana-kivipuravik». elurikkus.ee. Skatīts: 2023-08-18.
- ↑ Л. Лебедева, Грибы, 77. lpp., “Госторгиздат”, Ленинград-Москва, 1937.
- ↑ «Botāniķe par indīgajām sēnēm». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 16. septembrī. Skatīts: 2017. gada 16. septembrī.
- ↑ Velna beka — E.Vimba
- ↑ «Желчный гриб, или горчак | Лесная кладовая». lesnoy-dar.ru. Skatīts: 2022-07-30.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Velna beka.