Ziemeļu svilpis
Ziemeļu svilpis (Pinicola enucleator) ir žubīšu dzimtas (Fringillidae) dziedātājputns, kas ir vienīgā suga ziemeļu svilpju ģintī (Pinicola).[1] Sastopams Eirāzijas un Ziemeļamerikas ziemeļu daļā.[2] Izšķir 8 pasugas.[1]
| Ziemeļu svilpis Pinicola enucleator (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
 Mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Žubīšu dzimta (Fringillidae) |
| Apakšdzimta | Dadzīšu apakšdzimta (Carduelinae) |
| Ģints | Ziemeļu svilpji (Pinicola) |
| Suga | Ziemeļu svilpis (Pinicola enucleator) |
| Izplatība | |
 | |
 Ziemeļu svilpis Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Ziemeļu svilpis ligzdo Eiropas ziemeļos, Sibīrijas taigā uz austrumiem līdz Kamčatkai, Japānai un Ķīnas ziemeļiem. Sastopams arī Ziemeļamerikā: Aļaskā, Kanādā un ASV rietumos.
Ja barības ziemā patiekami (dažādu koku sēklas un ogas), ziemo ligzdošanas areālā. Sliktos ražas gados rudenī un ziemā liela daļa populācijas pārvietojas barības meklējumos uz dienvidiem, Eiropā sasniedzot Skandināvijas dienviddaļu un Baltijas valstis.[3]
Latvijā
labot šo sadaļuZiemeļu svilpis Latvijā ir rets ieceļotājs no ziemeļiem un austrumiem. Ieceļo vienīgi vēlā rudenī invāziju laikā, paliek ziemot un agri pavasarī aizceļo. Skaits parasti nav liels, tāpēc gadās periodi vairāku gadu garumā, kad ziemeļu svilpis Latvijā vispār netiek pamanīts. Spēcīgas invāzijas ir retas.[3] Latvijā ieceļo nominālpasuga Pinicola enucleator enucleator.[3]
Izskats
labot šo sadaļuZiemeļu svilpis ir liela auguma žubīšu dzimtas dziedātājputns ar īsu kaklu, garu asti un masīvu, konisku knābi, kura gals noliekts uz leju. Mātītes nedaudz mazākas nekā tēviņi. Ķermeņa garums 18,5—25,5 cm, spārnu plētums apmēram 33 cm, svars 38—78 g.[4][5][6]
Raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņa apspalvojums rožu sarkans ar pelēku (sarkana galva, kakls, krūtis un mugura; pelēki sāni un zemaste). Acis ieskauj melna josliņa.
Mātītes apspalvojums oranžs vai dzeltenīgi oranžs ar pelēku (oranža galva un muguras lejas daļa, pārējais ķermenis pelēks, viegli oranžs tonējums var būt arī uz krūtīm). Abiem dzimumiem uz melnajiem spārniem divas baltas šķērssvītras (tēviņam svītras var būt arī sārtas). Sekundāro lidspalvu gali balti. Aste melna, arī knābis melns vai tumši pelēks ar gaišu pamatni. Kājas un acis tumši brūnas.[5][6]
Jaunie putni līdz divu gadu vecumam līdzīgi mātītei un ir gandrīz no tās neatšķirami. Reizēm jaunajiem tēviņiem oranžas vai oranži sārtas ir arī krūtis, kādas nav mātītei.[5]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Ziemeļu svilpis mājo zemieņu un zemu kalnu skujkoku un jauktu koku atklātos, gaišos mežos (priežu, lapegļu, egļu, ciedru, baltegļu un bērzu). Bieži uzturas mežmalās, lauču tuvumā, gaišās nokalnēs un mitrās, purvainās vietās. Ārpus vairošanās sezonas samērā bieži sastopami lapu koku mežos, piemēram, vītolu audzēs, kļavu un ošu mežos, augļu dārzos un parkos.[2][7]
Ziemas periodā veido barus (5—15 īpatņi), kas kopīgi ceļo un barojas. Parasti uzturas barības tuvumā — ja ir atrasts koks pilns ar ogām, bars uzturas tajā tik ilgi, līdz visas ogas ir apēstas.[7] Ziemeļu svilpis ir drošs, bezbailīgs putns, un tā kustības šķiet nedaudz neveiklas un lēnas.[6] Tas ir ļoti labs dziedātājs un spēj atdarināt citu putnu balsis.[5]
Barība
labot šo sadaļuZiemeļu svilpis galvenokārt barojas ar sēklām, pumpuriem, skujkoku jaunajiem dzinumiem, asniem un ogām, vasaras periodā nelielos dadzumos arī ar bezmugurkaulniekiem (kukaiņiem un zirnekļiem).[2][7] Ar masīvo knābi tas viegli saspiež un izloba jebkuru sēklu. Barību meklē gan kokos, gan uz zemes. Veģetārā barība sastāda gandrīz 100% no kopējā apēstā barības daudzuma. Ziemeļu svilpis katru dienu dzer ūdeni vai ēd sniegu. Ziemas periodā labprāt apmeklē putnu barotavas, kurās ir saulespuķu sēklas. Ziemā uz ceļiem barojas arī ar smalku granti un sāli.[7]
Ligzdošana
labot šo sadaļuLigzdošanas sezona ilgst no maija līdz jūlijam. Lai arī ārpus ligzdiosanas sezonas ziemeļu svilpis ir ļoti sabiedrisks un draudzīgs, ligzdošanas sezonā tas kļūst teritoriāls un tēviņš dziedot piesaka tiesības uz teritoriju.[2][5]
Ligzdu būvē mātīte. Tai ir vaļīga kausveida forma, vīta no kadiķu, egļu, bērzu vai priežu zariņiem. Iekšpusē ievīts otrs slānis no augu kātu šķiedrām, saknītēm, priežu skujām un zāles, pēc tam ligzda izklāta ar ķērpjiem, sūnām, dzīvnieku vilnu un spalvām. Atrodas kādā priedē, eglē, kadiķī vai bērzā, 2—6 m augstumā no zemes, tuvu pie koka stumbra.[2][5][7]
Sezonā viens perējums. Dējumā 2—5 gaiši zilas olas ar tumšākiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 13—14 dienas, perē tikai mātīte. Tikmēr tēviņš to baro. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Putnēnus baro, atrijot putrveidīgu masu, kas sastāv no daļēji sagremotiem kukaiņiem un augiem. Tā glabājas mutes dobuma maisos, kas atrodas mēlei katrā pusē apakšžokļu daļā. Jaunie putni izlido 13—20 dienu vecumā. Ziemeļu svilpis var sasniegt 9 gadu vecumu.[5][6][7]
Sistemātika
labot šo sadaļuZiemeļu svilpim ir 8 pasugas:[1]
- Pinicola enucleator enucleator — nominālpasuga, sastopams no Skandināvijas līdz Sibīrijas centrālajai daļai;
- Pinicola enucleator californica — sastopams Kalifornijas austrumos;
- Pinicola enucleator carlottae — sastopams Haida Gvaī salās;
- Pinicola enucleator flammula — sastopams Aļaskas dienvidu piekrastēs un Kanādas rietumos;
- Pinicola enucleator kamtschatkensis — sastopams Sibīrijas ziemeļaustrumos;
- Pinicola enucleator leucura — sastopams no Aļaskas iekšzemes līdz Kanādas austrumiem un ASV ziemeļiem (Jaunanglijai);
- Pinicola enucleator montana — sastopams no Kanādas iekšzemes dienvidrietumiem līdz ASV centrālās daļas rietumiem;
- Pinicola enucleator sakhalinensis — sastopams Sahalīnā, Kuriļu salās un Japānas ziemeļos.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 World Bird List: Finches, euphonias, longspurs, Thrush-tanager, 2018
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 IUCN: Pinicola enucleator
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Ornitofaunistika: Ziemeļu svilpis Pinicola enucleator». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 25. martā.
- ↑ Alive: Pine Grosbeak (Pinicola enucleator)
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 «ARKive: Pine grosbeak (Pinicola enucleator)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 2. jūlijā. Skatīts: 2018. gada 25. martā.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 Nature Gate: Pine Grosbeak
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 All About Birds: Pine Grosbeak